Mans pirmais lidojums ar deltaplānu

Lai iedvesmotu izmēģināt lidojumu ar deltaplānu, publicējam mūsu bloga lasītājas personīgo pieredzi. Piedzīvotais un visa emociju buķete liecina, ka lidojums ar deltaplānu varētu būt arī oriģināla dāvana.

Kad, kur un kāpēc

Ideja lidot ar deltaplānu bija spontāna un neplānota rīcība, uz ko mani pierunāja draugi un arī  pats pilots. Šis piedzīvojums izvērtās par iespaidiem bagātāko notikumu tā gada vasarā. 
Pirmo reizi ar deltaplānu lidoju savā dzimtajā pilsētā Balvos. Draugi bija ieplānojuši šo lidojumu sev jau iepriekš, rezervējuši laiku un sarunājuši vietu no kuras pacelties. Lidojums bija ieplānots virs pilsētas un ezera, paceļoties no vecā lidlauka. Instruktors piedāvāja izvelēties, vai pasažieri grib mierīgu lidojumu vai mazliet ekstrēmāku ar tā saucamo “krišanas efektu”, jo no tā bija atkarīgs lidojuma ilgums un izmaksas. Puiši, protams, gribēja patrakot un tika izvizināti īpaši ekstrēmi. Par ko viņi pēc tam bija sajūsmā un pat bez balss no iegūtās adrenalīna devas. Kamēr viņi lidoja, es vēroju viņus un domāju, ka palikšu turpat uz zemes un skatīšos uz to visu no malas, bet domas ātri mainījās. Kad visi jau bija izlidojuši, pilots piedāvāja arī man aplidot kādu aplīti. No sākuma pasmējos un atteicos. Nebiju pat piemēroti apģērbusies šādam pasākumam -  bija uzvilkta kleita un sandales. Tā kā lidot man piedāvāja par brīvu  - es tomēr piekritu. Lai gan tagad varu teikt, ka ir vērts par to arī maksāt.

Un lidojums var sākties

Iesēžoties deltaplānā man tika uzvilkta ķivere un nostiprinātas drošības jostas. Ņemot vērā, ka deltaplāns jau bija cienījamā vecumā, par ko arī varēja noprast arī pēc tā vizuālā izskata, drošība biedēja mazliet vairāk nekā pats lidojums. Pieļauju, ja deltaplāns būtu mazliet jaunāks, tad satraukums arī būtu bijis mazāks.

Ieskriešanās notika no zemes ceļa un pacelšanās bija ļoti lēzena. Kad bijām pacēlušies līdz piemērotajam augstumam, tikai tad spēju atvērt acis. Atzīšos, ka mazliet bail no augstuma man bija gan. Un tad nu jau plaši atvērtām acīm novērtēju pasakaino skatu uz savu dzimto pilsētu un 3 ezeriem. Tajā brīdī iemīlējos savā pilsētā no jauna. Sāku meklēt, kur atrodas manas mājas, kur ir parks, skvērs un citas nozīmīgas vietas pilsētā. Viss bija tik sīks no augšas - izskatījās pilnīgi citādāk nekā ierasts. Kad pilots austiņās pajautāja vai viss kārtībā, es attapos – es tiešām to daru! Es lidoju!

Turpmāko lidojuma laiku pilots man stāstīja par objektiem virs kuriem lidojam un maršrutu, kur lidosim tālāk. Tā bija pat tāda kā ekskursija virs manas pilsētas ar putna acīm. Iespējas izteikt savas maršruta vēlmes man nebija, jo mikrofons bija tikai viņam (pieļauju, ka tas dēļ tā, lai pilots nezaudētu koncentrēšanos no citu pasažieru sajūsmas kliedzieniem veicot ekstrēmos trikus).
Lai gan lidojām aptuveni 10 - 15 minūtes, apskatīties sanāca tiešām ļoti daudz, laiks paskrēja ļoti ātri.
Nolaišanās tāpat kā pacelšanās noritēja mierīgi  tajā pašā vietā no kuras sākām lidojumu.

Lielisks piedzīvojums, ko iesaku

Ne mirkli – ne tad, kad lidoju, ne tad, kad biju atpakaļ uz zemes, nenožēloju, ka piekritu šai avantūrai. Novēlu izjust ikvienam emocijas, ko izjutu es, tieši tāpēc labprāt padalījos ar savu pieredzi arī ar citiem. Kas to lai zin, varbūt kāds tieši šobrīd apsver domu lidot vai nelidot, visus par un pret. Varbūt kādam radīsies tāda pati negaidīta iespēja lidot un, iespējams, manis piedzīvotie iespaidi palīdzēs izlemt par labu lidojumam.